Meinhards fon Gerkāns ir dzimis 1935. gada 3. janvārī Rīgā, Latvijā, kas tajā laikā bija neatkarīga valsts ar latviešu, krievu un vācu tautības iedzīvotājiem. Ģimene piederēja pie Vācijas-Baltijas iedzīvotāju augstākās klases, kas - pēc Staļina un Hitlera neuzbrukšanas līguma parakstīšanas un pēc turpmākās Baltijas valstu teritoriju atdošanas Padomju Savienībai lielākoties pārcēlās uz dzīvi uz Polijas teritorijām, kuras bija okupētas jau kopš paša kara sākuma. Meinhards fon Gerkāns ar saviem vecākiem pārcēlās uz Pozeni (tagadējo Poznaņu), kur viņš 1941. gadā sešu gadu vecumā sāka mācīties pamatskolā. 

Turpmāko četrpadsmit gadu laikā viņš mācījās divpadsmit dažādās skolās, dzīvoja vairākās ģimenēs dažādās pilsētās, piedzīvo pārcelšanos no vienas vietas uz citu, un bija kļuvis par bēgli to vairāku katastrofu ķēžu rezultātā, kas bija cieši saistītas ar Nacionālsociālistiskā režīma sagrāvi Vācijā: viņa tēvs 1942. gadā gāja bojā Austrumu frontē, un kara beigās māte un dēls bēga uz Lejassaksiju, kur arī māte drīzumā nomira. Kopš 1949. gada dēls dzīvoja vairākās audžuģimenēs Hamburgā, kur sākumā viņš apmeklēja vidusskolu un vēlāk arī Rūdolfa Šteinera skolu; beidzot 1955. gadā vakarskolā viņš nokārtoja savu „Abitur” eksāmenu (eksāmens līdzīgs A līmeņa eksāmenam). 

Kādu iespaidu šāda bērnība un pusaudža gadi atstāj uz personu?

Viņš turpināja savu izglītību un divus semestrus studēja fiziku un vienu semestri – tieslietas, taču 1957. gadā viņš uzsāka studijas Berlīnes Tehniskajā universitātē. Tur viņš satika Folkvinu Margu, kurš bija aizbēdzis uz Rietumberlīni no VDR. Tā bija divu ļoti apdāvinātu arhitektūras studentu tikšanās, kuriem bija nedaudz līdzīgs liktenis un kuri meklēja kārtības sajūtu. 1961. gadā viņi abi pārcēlās uz Braunšveigas Tehnisko universitāti, kurai tajā laikā bija, visticamāk, viena no labākajām arhitektūras fakultātēm Vācijā un kurā strādāja tādi pasniedzēji kā Frīdrihs Vilhelms Krēmers, Dīters Osterlens un Valters Hens.

1964. gadā gan Gerkāns, gan Margs nokārtoja savus diplomeksāmenus. Tajā laikā viņi jau bija sākuši strādāt kopā - radīja darbus dažādiem konkursiem, kā arī uzvarēja dažos konkursos; jau agrīnajā periodā viņi, kā arhitekti, radīja nevainojamas kvalitātes darbus. Taču viņi joprojām nebija neko uzcēluši. Pēc studiju pabeigšanas Gerkāns un Margs nodibināja kopīgo arhitektu praksi Hamburgā ar nosaukumu fon Gerkāns, Margs un Partneri (gmp), kura vēl joprojām darbojas arī šodien. Tas bija nedaudz neierasts solis, jo arhitekti parasti vispirms pabeidz tādu kā „amata mācības kursu” arhitektu praksē, lai viņi varētu iepazīties ar būvniecības praktisko pusi, kas ir kaut kas tāds, kam tolaik universitātes mācību programmās tika atvēlēts maz laika. Tāpēc, kad viņi ne tikai uzvarēja konkursā, kura mērķis bija izveidot Berlīnes Tēgeles lidostas projektu, bet arī ieguva līgumu šīs lidostas būvēšanai, diviem jaunajiem arhitektiem nācās improvizēt - stāsti par to, kā gmp tika stādīta priekšā klientam kā solīda arhitektu prakse, paliek izklaidējoša lasāmviela līdz pat šodienai.

Tas bija lieliskais sākums: pirmajā gadā komanda uzvarēja septiņos konkursos, pēc kuriem sekoja darblīgumu noslēgšana. Tas, kā viņi tolaik strādāja un bija veiksmīgi, diez vai ir pilnībā novērtēts no šodienas perspektīvas. Jo būt labam projektētājam ir stipri par maz; arhitektam ir jābūt biznesmenim, būvdarbu vadītājam, tehniskajam rasētājam un organizatoram - visas profesijas, kuras nemācīja universitātē. Kā piemēru var minēt Tēgeles lidostu Berlīnē: tās pamatā nebija vien inovatīva koncepcija, kurā vieglo automobiļu laikmetā - ļāva pasažieriem piebraukt gandrīz tieši pie pašas reģistrācijas vietas, tā tika pabeigta plānotajā piecu gadu būvniecības periodā, un tās izmaksas bija par pieciem procentiem mazākas, nekā sākotnēji tika norādīts izmaksu tāmē. Un, šķiet, ka pat  tā laika ugunsdrošības sistēma joprojām strādā arī šodien ...

Gerkāna arhitektu prakses veiksmes stāsts ir lielā mērā vispārzināms: vairāk nekā 325 pirmās balvas dažādos konkursos, vairāk nekā 370 pabeigtu ēku - tas ir rekords, kuru nav varējis pārspēt neviens cits vācu uzņēmums, un līdz šim ko līdzīgu paveicis ļoti neliels starptautisko uzņēmumu skaits. Šodien gmp ir viena no vadošajām pasaules arhitektu praksēm, apstiprinājumu tam var minēt starptautisko atzinību: Gerkāns ir Amerikas Arhitektu institūta goda loceklis, kuram piešķirti vairāki goda doktora grādi, kā arī piešķirta Rumānijas valsts balva, viņš tika iecelts par Goda profesoru Ķīnas universitātē un kļuvis par konsultējošo profesoru citās universitātēs; viņš lasa lekcijas un pasniedz dažādās universitātēs visā pasaulē.Arī Vācijā  Meinhards fon Gerkāns ir apbalvots ar daudzām balvām, tai skaitā piešķirot Vācijas Federatīvās Republika Nopelnu Krustu.

Tomēr kāda ir pravieša slava savā valstī? Veiksmi ne vienmēr atzīst kolēģi un arhitektūras kritiķi; uzskata, ka gmp darbi „izdabā” žūrijas locekļu gaumei. Tajā ir savs patiesības grauds, taču pamatpieņēmums par to, ka tas nav labi un pareizi, būtu jāapstrīd. Jo kāds tieši pretēji varētu jautāt: kāda ir jēga vienmēr un visur piedāvāt uzkrītošus projektus? Mūsdienu arhitektūrā trūkst nevis sensacionālo projektu, bet labas kvalitātes „normālo” ēku. Tas nav tas, ko arhitekti gribētu dzirdēt - viņi ir pietiekami pašapzinīgi, lai justos pārliecināti par savām spējām, un tas ir pareizi. Taču ne katram biroju kompleksam, ne katrai tirdzniecības ēkai un ne katram dzīvojamo māju kompleksam ir jādemonstrē, ka tas ir unikāls. Ir svarīgāk, ka šādi projekti ir būvniecības vides daļa un tādēļ arī to ēku daļa, kas attēlo sabiedrību, - tas ir tas, ko parasti izdodas panākt gmp. Šādu attēlojumu nevar sasniegt, apvienojot vienā veselā ēkas, katra no kurām ir izcila un unikāla.

Meinhards fon Gerkāns to ir apzinājies jau savas karjeras pašā sākumā; 1974.gadā viņš tika iecelts profesora amatā Braunšveigas Universitātē, un savā pirmajā lekcijā - kas, bez šaubām, bija nedaudz polemiska - viņš teica: „Risinājumu nevar rast, kritiski novērtējot tehnoloģiju, bet to var rast, tehniskās iespējas pakārtojot sociālajiem mērķiem”, un turklāt viņš noteica, ka arhitektu darba mērķis ir „izraut arhitektūru no domu un rīcību sfēras, kas saistītas ar patēriņu precēm, un jāpaceļ līdz kultūras vērtības statusam”. Pēc būtības tas nozīmē, ka arhitektūra nedrīkst sniegt atbalstu „Aldi domāšanas paradigmai”, kas uzskata, ka tas, kas ir lētākais, ir arī labākais. Šī sabiedrība, kas pati sev būvē pilsētu un tās sabiedriskās vietas, šī sabiedrība, kas cīnās ar arhitektiem, būvniecības sfēru kontrolējošajām iestādēm un būvniecības uzņēmumiem, izvirzot savas prasības, pieprasījumus - šī sabiedrība esam mēs paši, vai nē? Ja mēs runājam par sabiedriskajām vietām, ja mēs runājam par valsti - mēs runājam paši par sevi! Kāpēc mums vajadzētu samierināties ar sliktāku kvalitāti, ar to, kas ir ne tik labs, kā gribētos, vai pat ar to, kas ir lētākais?

Stingrā pārliecība par to, ka apbūvējamās vides mākslinieciskā projektēšana ir veids, kā var veicināt sabiedrības labklājību - tas ir tas, kas motivē Gerkānu; objektu projektēšana un veidošana nav tikai un vienīgi šī uzdevuma pašmērķis, jo tas, savukārt, rada arī papildu priekšrocības ikvienam iedzīvotājam. Ja to neatzīst pārējie, Gerkāns kļūst dusmīgs – viņš ir cilvēks, ar kuru ne vienmēr ir viegli komunicēt. Šķēršļu dēļ, kas dažkārt ļoti aktīvi tiek likti ceļā uz viņa projektēto kārtību, Gerkāns mēdz zaudēt savaldību cīņa tiesā par Berlīnes galvenās stacijas kvalitāti ir kļuvusi par leģendu. Tas ir kaut kas tāds, ko Vācijā varētu paveikt tikai daži arhitekti. Ja viens partneris pazūd tajā sfērā, kuru viņš dēvē par „dialogu dizainā”, nekas labs no tā neiznāks: sabiedrībai, kura izaicina viņu, ir jādot arhitektam atbilstošie līdzekļi. Un par to ir jārunā, un dusmas jāizsaka publiski - ko Gerkāns ir izdarījis savā grāmatā par Berlīnes lidostas katastrofu. Un kāds var kaut ko izdarīt šajā lietā, ja ir konstatēts nopietns defekts; Arhitektūras kultūras akadēmija, kuru nodibināja gmp un kurā Gerkāns ir prezidents, ir – izmantojot privātos līdzekļus - solis ceļā uz labāku arhitektu izglītību.

Pēc vētraina un veiksmīgāka darba sākuma, Gerkāns ilgus gadus guva panākumus, un galvenais uzsvars tika likts uz Vāciju, tomēr šai arhitektu praksei vienmēr gribējās iegūt pieredzi arī ārpus tās. Tam par apliecinājumu kalpoja 1.vietas ieguve konkursā par Nacionālās bibliotēkas projektēšanu Teherānā un lidostas projektēšanu Alžīrā. Tomēr reālā iespēja parādīt sevi darbā ārzemēs atnāca kopā ar panākumiem konkursā par Vācijas skolas būvēšanu Pekinā 2000. gadā.

Valdzinājums būvēt ēkas tādās valstīs kā Ķīnā ar tās dinamisko attīstību - un vēlāk arī citur Āzijā, bet mūsdienās visā pasaulē, kur projektus, lielākoties, neaizkavē birokrātisko šķēršļu dēļ, ar kuriem var sastapties Vācijā un kurus uzskata par prāta aprobežotību (taču dažkārt nākas saskarties arī ar citām grūtībām) - sniedza jaunu impulsu ne tikai gmp arhitektu praksei, bet arī tās diviem varoņiem. Kā arī iespēja projektēt pilnībā visu jauno pilsētu ar tās 1,3 miljoniem iedzīvotāju (Lingangas pilsētu netālu no Šanhajas) rada izaicinājumu jebkuram arhitektam, izaicinājumu, kuru Gerkāns ar prieku pieņem. Viņš plaukst, saskaroties ar izaicinājumiem, un mīl sabiedrības atzinību, kas paceļ viņu spārnos. Pēc būtības arhitektūras jautājums ir ļoti vienkāršs: Gerkāns visur redz „Umweltmisslichkeit” (viņa izdomātais termins, kura nozīmi var interpretēt aptuveni šādi: „nepareizas formas apbūvētajā vidē”), un viņš vēlas to mainīt. Viņš vēlas radīt kārtību apkārtējā pasaulē, kārtību it visā - no mazākā mēbeles gabala līdz veselai pilsētai (un viņa mēbeļu dizaini ir viņa pamatprincipa kvintesence: „visvienkāršākais, centieni sasniegt vislabāko”).

 „Kārtības radīšana pasaulē” neapšaubāmi, ka, pamatojoties uz racionālajiem iemesliem, var pieņemt, ka tas ir kaut kas tāds, ko arhitektūra īsti nevar sasniegt. Taču kāpēc lai nepamēģināt to sasniegt?

Profesors, Dr. Gerts Kelers /Gert Kähler/, Hamburga, arhitektūras žurnālists un publicists

Zīmējums Rodrigo Andaeta Torres